Tweet |
|
Turpmākais Rīgas Svētā Pētera baznīcas liktenis joprojām nav zināms, un, lai arī politiķi vēl nav spējuši vienoties, kam īsti baznīcas ēka piederēs, pašlaik tiek darīts viss iespējamais, lai baznīcas īpašumtiesības tiktu nododas Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas (LELB) un Vācijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijas (VELBL) rokās.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja Ilze Viņķele (Par), paziņojot par gaidāmo mandāta nolikšanu, uzsvēra, ka vēlas novadīt pirmo Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi rudens sesijā, kurā cer, ka varēs apstiprināt vēsturisku lēmumu – LELB un VELBL vienošanos par kopīgām īpašumtiesībām uz Svētā Pētera baznīcu.
Gadsimtu gaitā Rīgas Svētā Pētera baznīca pārdzīvojusi ne mazums pārmaiņu – ēka celta 1209. gadā un līdz 1524. gadam tā kalpoja kā Rīgas Sv. Pētera Romas Katoļu baznīca, pēcāk tā pārtapa par luteriskās reformācijas šūpuli Livonijā, vēlāk smagi cietusi 20. gadsimta karos, bet pēdējos gadus tā kļuvusi par mantu bez īpašnieka. Neraugoties uz faktu, ka baznīca sākotnēji bijusi katoļu īpašums, to ne mazums reižu piedāvāts atdot luterāņiem, tiesības uz šo dievnamu pieteikusi arī Vācijas Evanģēliski luteriskā baznīca Latvijā. Tas izdarīts pamatojoties uz it kā vēsturisku piederību, lai gan patiesībā pretendentu tiesības uz īpašumu varētu būt apšaubāmas.
Lai arī pēdējais zemesgrāmatā (starpkaru Latvijas laikā) ierakstītais Pēterbaznīcas īpašnieks esot vācu luterāņu draudze, īpašumtiesību pārmantojamība ir neskaidra, it īpaši ņemot vērā, ka interese par tās uzturēšanu no luterāņu puses nekad nav izrādīta. Otrā pasaules kara laikā daļēji nopostītā ēka atjaunota par valsts, pilsētas un visu konfesiju nodokļu maksātāju naudu un jau vairākus gadu desmitus pilda atjaunošanas un restaurācijas projektā paredzētās kultūras funkcijas. Luterāņi līdz šim nekad nav interesējusies par ēkas restaurāciju un arī ar naudas līdzekļiem nav piedalījusies. Tātad pēc patiesības – tā pienākas Rīgas pilsētai un tās iedzīvotājiem, kuri vienīgie līdz šim ir izrādījuši rūpes par baznīcu un kuriem pateicoties tā ir kļuvusi par vienu no pazīstamākajiem mūsu galvaspilsētas simboliem.
Baznīca līdz šim veiksmīgi pildījusi kultūras funkciju un kalpojusi kā koncertu norises vieta, tematisku mākslas darbu izstāžu un citu kultūras pasākumu vieta, arī kā starptautisks kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams jebkuram apmeklētājam. Nav izslēgts, ka baznīcai nonākot luterāņu rokās, tas, kas līdz šim šķitis ierasts, mainītos. Vēl lielākas bažas rada fakts, ka baznīcu plānots atdot Vācijas rokās, kas nozīmē, ka Pēterbaznīcas zelta gailis, ko visā pasaulē uztver kā mūsu valsts un galvaspilsētas simbolu, turpmāk varētu asociēties ar kādas citas tautas kultūras centru.
Neraugoties uz faktu, ka pašvaldība dažādās Pēterbaznīcas renovācijās ieguldījusi prāvus līdzekļus – izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs un domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks neplāno cīnīties par to, lai baznīca paliktu rīdzinieku rokās. Fakts, ka viņi tā vienkārši vēlas atdot ēku luterāņu baznīcai liek domāt, ka, iespējams, aiz tā visa stāv kāda slepena vienošanās.
Par baznīcas īpašumtiesībām cīņa notiek jau gadiem ilgi, bet vēlme to atgriezt Vācijai liecina par viduslaiku atgriešanos. Iespējams, saskatot varbūtējus finansiālo ieguvumu, cīņa par baznīcu šobrīd notiek īpaši sīvi. Taču vai kādai no instancēm tā patiešām pienākas, ņemot vēra faktu, ka tā atjaunota un uzturēta par rīdzinieku naudu? Un vai tad mantkārība nav grēks?
Latvijas Žurnālistikas centrs
Tweet |
|